7. Alfrēds «Pasakas» 23, 9. LP, VIl, I, 1192, 2.

Iesākumā Dievs bija nodomājis zemi taisīt, bet viņam nebija vielas. Tolaik arī Velns vēl bija Dievs sulaiņos. Dievs iedeva Velnam septītās debess atslēgas un pavēlēja no turienes atnest radāmos puteklīšus. Velns aizgāja un, radāmos puteklīšus atradis, atnesa pie Dievs. Dievs, tos paņēmis, sacīja: «Lai top!» Tad radāmie puteklīši iesāka augt un auga un auga, līdz no tiem izauga zeme. Jaunā zeme bija bez kalniem un lejām. Bet Velns bija kādu drusku no radāmiem putekļiem nozadzis un, no Dievs slēpdams, mutē iebāzis. Kad nu Dievs sacīja: «Lai top!» tad arī radāmie puteklīši Velna mutē sāka augt augamo, tā ka Velnam- vai muti plēsa pušu. Velns nu skrēja kliegdams, brēkdams pie Dievs, lai glābjot. Skrejot tam mutē izaugusi zeme krita pa zobiem ārā un palika par kalniem. Kā nu velns katrā vietā bij paplētis muti - vairāk jeb mazāk - tādi arī tika kalni, gan lielāki, gan mazāki. Bet Dievs par Velna blēdību tā apskaitās, ka tūliņ atsacīja no dienesta un aizdzina par ratu. Velns, no Dieva atstumts, ielīda pašā zemes viducī, izgudroja uguni un sāka taisīt elli.