8. Kaudzīšu Matīss, Sēta un Skola, II. LP, VII, I, 1192, 3.

Kad pasaule vēl nebija radīta, tad Dievs lidinājās līdz ar Velnu bezgalīgā tukšumā. Tā lidinoties, Dievs reiz bija nodomājis sākt radīt pasauli. «Klau, Velns,» tā viņš sacīja, «tu māki ātri skriet. Laidies lejup tālu, tālu! - tur tu redzēsi savādus gružus un putekļus viesulī griežamies. Satver tos, cik vari, saujā un atnes man!» Velns paklausīja un šāvās lejup. Lai gan viņš skrēja kā bults, tomēr pagāja labs laiks, līdz nokļuva pie apzīmētās vietas, kur gruži un putekļi griezās viesulī. Viņš sāka tos tvarstīt un arī satvēra cik necik saujās. Bet te nu Velns neuzticīgā prātā sāka domāt: ko gan Dievs darīšot ar šiem gružiem un putekļiem? Dievs varbūt gribot izlietot tos sev vien par labu, tādēļ nodomāja paturēt kādu drusku arī sevim. Bet kad nu Velnam nebija nekāda apģērba, kur gružus paslēpt, tad viņš ieņēma kādu mazumiņu no tiem mutē un citus nesa saujās Dievam. Kad bija atkal aizskrējis pie Dievs atpakaļ un sabēris atnestos gružus un putekļus Dievam saujā, tad Dievs sēja tos debess izplatījumā, sacīdams: «Lai aug un zaļo!» Un lūk, tūdaļ parādījās apakšā jauka zaļa, līdzena zeme. Koki auga acīm redzot, puķes saka plaukt un ziedēt. Bet Velns nomanīja arī savā mutē kautko vareni augam. Viņš turēja gan muti visā spēkā cieti, bet nelīdzēja nekā, jo tur iekšā auga un auga vēl trakāki. Vaigi Velnam izspiedās kā kalni un viņš novērsās no Dievs, lai tas viņa seju neredzētu. Vēl gan mazu brītiņu Velns spēja saturēt muti cieti, bet tad spruka ar varu vaļā un gāzās lieli zemes piki laukā jaunai pasaulei virsū. Šie zemes piki, ko Velns izgrūdis no mutes, redzami vēl tagad pa visu zemes virsu un viņus sauc par kalniem.