14. Lapas Mārtiņš Ērģemē, Rūjienā, Ēvelē. Dievs un Velns, 22, 4.

Velnam, kā tumsības kungam, nepatikuši Dievs gaisa spīdekļi: saule, mēnesis un zvaigznes, tādēļ ka tie izplata gaismu un dzīvību, lai cilvēki un visādi dzīvnieki varētu dzīvot, koki un visādi augi augt dzīvniekiem par uzturu. Viņš savā ļaunumā un skaudībā par to prātojis, kā šos gaismas devējus varētu iznīcināt. Pēdīgi viņš nolēmis, vispirms mēģināt iznīcināt zvaigznes, un ja tas izdotos, tad ķerties pie mēneša un vispēdīgi pie saules. Viņš naktī pacēlies gaisā un iesācis nolasīt zvaigznes, domādams, ka Dievs gul, un tādēļ viņa nedarbu neredzēs. Kādā gaisa daļā Velns jau bijis nolasījis zvaigznes, kad Dievs atvēris debess logu un paskatījies uz pasauli. Viņš izbrīnījies, redzēdams, ka viena gaisa daļa pārvērtusies tumša. Drīz vien viņš ieraudzījis, ka Velns nolasa zvaigznes. Dievs par to ļoti saskaities un tūliņ izsūtījis Pērkonu un Zibeni, Velnu sodīt par viņa nedarbu. Pērkons un Zibens iesēdušies gaisa ratos un braukuši pa gaisu ar tik lielisku troksni un rībieniem, ka viss gaiss trīcējis un riteņi šķīluši uguni. Tādus gūstītājus redzot, Velnam neatlicies cits, kā bēgt no gaisa projām un raudzīt paslēpties savā miteklī zemes dziļumā. Bet Velnam nebijis tik liels ātrums, kā Pērkonam un Zibenim, kas vienmēr nākuši viņam tuvāk, tā ka bijis paredzams, ka tie viņu panāks, iekāms viņš sasniegs ieeju uz savu mitekli. Lai ātrāk varētu skriet, Velns nometis salasīto zvaigžņu maisu no kamiešiem, bet arī tas nelīdzējis: Pērkons un Zibens vienmēr nākuši tuvāk. Tādēļ Velnam vairs neatlicis cits, kā vēl no īsti augstā gaisa iemesties kādā ezerā. Pērkons un Zibens arī tūliņ bijuši klāt un sākuši ezeru pērt, tā ka ūdens strūklas izšāvušās gaisā. Bet Velnu ezera dibenā viņi nevarējuši sasniegt, tādēļ ka ezers nebijis sekls. Tomēr Velns diezgan sāpīgi sajutis Pērkona un Zibeņa pātagas cirtienus, kā dēļ viņš dziļumā lūdzis Pērkonu un Zibeni, lai mitējas ezeru pērt: viņš vairs nekad neiešot nolasīt zvaigznes. Redzēdami, ka ezerā nav iespējams Velnu nosist, Pērkons un Zibens arī mitējušies pērt ezeru, nosolīdāmies Velnu par viņa nedarbu pienācīgi sodīt citā reizē, kad to sastapšot pieiejamākā vietā. Viņi aizbraukuši atpakaļ uz debesim. Dievs tajā gaisa daļā, kur Velns bija nolasījis zvaigznes, izkaisījis jaunas zvaigznes. No tās reizes Velns vairs nekad neiedrošinājoties aizskart gaismas spīdekļus un no Pērkona un Zibeņa viņš ļoti. baidoties un katru reizi, Pērkonam ceļoties iebēgot ezera vai atvara dibenā.