16. A. Aizpurve no 80 g. v. teicējas Jaunlatgales Tilžas pag. Teikas par Dievu, 14, 18.

Sensenos laikos, kad Dievs vēl nesen bijis zemi radījis, par sauli valdnieks bijis Dievs, bet lietus valdnieks atkal Velns. Viņi visu savu darbu darījuši pamītā: kad Dievs devis spožu sauli, tad Velns klusējis; bet kad Dievs klusējis, tad Velns satinies tumšos mākoņu palagos un sūtījis zemei lietu. Bet Velns drīz palicis savā amatā pārgalvnieks: sūtījis lielas lietus gāzes un milzīgus viesuļus, tā ka vienā labā reizē virs zemes izcēlušies milzīgi ūdensplūdi un ar lielu auku Velns nopostījis visu dzīvu radību. Tas Dievam nepaticis. Viņš gribējis Velnam nedarbus aizliegt darīt. Bet ko tu, Dieviņ, Velns ir dzirdēt tādas lietas negribējis, un kā spītnieks vēl vairāk darījis postu. Dievam neko darīt. Redzējis, ka citādi nevarēs, un uz Velna lietu nemaz neskatījies, bet tik sūtījis uz zemi stiprus saules starus. Bet Velns vēl nekā un dara tik savu. Pēdīgi Dievs devis tik gaišus saules starus, ka Velnam apžilbušas acis, un saules stari spiedušies cauri visiem lietus mākoņiem un radījuši uz mākoņiem atspīdumu - vaŗavīksni. Velns tūlīt atstājis savu amatu. Tik dažreiz, lielam negaisam uznākot, tas ietinoties melnā mākonī un skrienot pa zemi. Vēl šobaltdien vecie ļaudis varavīksni sauc par strīdus zīmi, un viesulim skrienot pa lauku, teic, ka tas esot pats nelabais.