18. O. Čeičinīks Līvānos.

Tas bija sen senos laikos, kad Dievs radīja visu pasauli, un stājās arī pie mūsu zemes radīšanas. Viņš sāka strādāt gar Daugavmalu, taisīdams un līdzinādams zemi. Netālu no Preiļiem Dievam strādājot pieiet Velns un prasa: «Dievs, tu radītājs, piejem mani palīgā.»

Dievs piejem arī šo un sūta, lai sāk no krievu robežas, bet piesaka, lai labi izstrādātu. Labi! Dievs palika darbodamies pie Varkavas, bet Velns nosvīdis strādāja pa Ludzas apriņķi, tika jau cauri Bukmuižai, Andrupienei un uz Dagdas robežas satikās ar Dievu. Dievs apskatīja Velna darbu: vai! kā šis pievēlis kalnus un pieracis ezerus. Dievs negrib piejemt darbu, liek nolīdzināt tik līdzenu, ķā viņa taisījums gar Daugavmalu. Velns nav ar mieru pārstrādāt par jaunu, bet Dievs neatļaun tādu kalnu atstāt. Neko darīt! Darbu nepiejem, jāpārstrādā vien ir, bet Velns sadomāja viltu: «Dievs Tēvs, atļaun manam darbam palikt nepārstrādātam, no kā mums abiem būs labums; pa tavu zemi un ceļiem ļaudis braukās snauzdami, ne tev ne man labuma nebūs, bet pa manu ceļu tad būs citādi: kalnā kāpdami un lejā laizdamies pasacīs viens: «Vai Dieviņ! kā te izbraukuši!», bet otrs: «Lai viņu Velns, tādu kalnu!» Tā es domāju: Dievs būs ar mieru atstāt nepārstrādātu darbu.»

Dievs, brītiņu padomājis, arī piejēmis Velna darbu par labu.