5. J. Bajāris Kliģeniešos un Meņģeliešos. LP, V, 108, 34

Vecos laikos akmeņi auguši un bijuši tik viegli, kā pūpēži. Bet cilvēki vēl nezinājuši viņiem vārda. Reiz cēluši baznīcu no akmeņiem. Strādniekiem bijis ļoti viegli: nesuši un cilājuši ka spalvu kušķus. Bet netīši vienam strādniekam nesamais izkritis no rokām; strādnieks iesaucies: «Kad tevi! tā izkrita, kā akmens.» Un re! tai pašā acumirklī visi akmeņi palikuši smagi, jo strādnieks uzminējis viņiem; vārdu.