6. M. Spriņģis, Krapā. Etn. II, 1892, 64. LP, Vll, Il, 59, 1, 2b.

Akmeņi senāk auguši. Kad laudis cēluši Bābeles torni, tad tie virsū arvien likuši mazus akmeņus, un kad šie mazie akmeņi paauguši vajadzīgā lielumā, tad strādnieki krāvuši uz tiem atkal citus mazus akmeņus, kas tāpat auguši. Akmeņi auguši ļoti ātri, un tā darbs bijis viegls un labi šķīries. Kad nu Dievam tas darbs nepaticis, tad viņš sajaucis laužu valodu un aizliedzis akmeņiem augt.

Piezīme. Cita teika stāsta, ka akmeņi ilgāk neesot auguši, kā tikai vienu dienu. Cik tad katrs pajaudājis izaugt, tik liels tas tagad esot. Kausiņu Jānis Jērkulē. Etn. II, 1892, 16. Ļaudis vēl tagad tic, ka akmeņi pamazām aug, un domā, ka cietā sūna jeb piepe uz lieliem akmeņiem esot viņa jaunais augums. P. Š.