12. E. Vīlisteris Valkas apr. Karvas pamatskolā. Teikas par Dievu, 10, 12.

Lapsu kalns atrodas netālu no Rēzaka pie Klungstiem, blakus Ormaņa kalnam, bet Ļaunais kalns viņam pretim, netālu no lielceļa. Tai pļavā, kas atrodas pie Lapsu kalna, audzis koks. Reiz Velns nodomājis akmeņus audzēt, lai tā cilvēkiem nodarītu postu. Viņš pienācis pie Pidiķu egles, kas vēl tagad redzama lielceļa malā, nosēdies un domājis, kā lai to izdarot. Viņš gājis uz Ļaunā kalna pusi un redzējis, ka tur ir ļoti daudz akmeņu, salasījis viņus un nesis uz pļavu stādīt, jo pļavā augusi laba zāle un Velns domājis, ka arī akmeņi tur labi augšot. Velns nu bijis priecīgs, ka varēšot cilvēkiem atspītēt, bet domājis, kamēŗ tie akmeņi izaugšot par kokiem un nesīšot augļus, paiešot ilgs laiks. Tad Velns piegājis pie koka un sācis akmeņus kārt pie zariem. Tā viņš nesis un kāris, kamēr nepalicis neviens viņam paceļams akmens uz Ļaunā kalna. Koks audzis un līdz ar to arī akmeņi. Bet Dievam tas nepaticis. Viņš izrāvis koku ar visām saknēm, tā ka visi akmeņi, kas tur bijuši, nobiruši uz Lapsu kalna. Kur tas koks izrauts, tur palicis purvs, un tagad arī ir purvs, ka zāle tur nemaz neaug. Uz Ļaunā kalna arī vēl tagad nevar atrast neviena mazāka akmeņa, tik kādi četri lieli akmeņi tur ir redzami. Bet turpretim Lapsu kalns ir ar akmeņiem kā nosēts. Katru gadu daudz tiek nolasīti, bet mazāk nemaz nepaliek.