l. A. L. P. Džūkstē. LP, Vll, I, 1191, l.

Dievs sūtījis reiz Velnu uz jūrmalu pēc baltām smiltim. No baltām smiltim Dievs gribējis baltus ceļus zemes virsū taisīt. Labi. Velns jūrmalā pagrābis vienu sauju baltu smilšu Dievam, otru patlaban taisījies grābt sev, lai arī tādus pašus baltus ceļus taisītu kā Dievam. Te ierūcies pērkons - Velns prom, ko māk, neattapdams vairs otru sauju paķert. Skrējis, skrējis - bešā negribējis palikt - iegrābis turpat purva zemes un uztaisījis no tām sev ceļus. Velna ceļi nu bijuši melni, kā jau no purva zemēm, bet Dievs ceļi balti jo balti: jo Dievs tos taisījis no tās jūras smilšu saujas, ko velns, no pērkona bēgdams, bija nometis zemē.