1. Pērsietis Pērses apg:. 1880. g. Balsī nr. 55. LP, VII, I, 1160, 11, 1.

Reiz sirmā senatnē Dievs ar Velnu dzīvojuši zemes virsū kā bagāti saimnieki. Bet kā šo baltu dienu gadas: kas vienam ir, tā otram nava, tā arī tolaik bijis ar šiem. Velnam piederējušas daudz melnas, tolas govis, nešķeltiem nagiem, bet Dievam tas nebijušas, kaut viņam citas mantas vēl vairāk bijis, nekā Velnam. Dievs, redzēdams, ka Velnam ar govim labi uz rokas gāja, gribēja arī sev tās iegādāt. Viņš derināja tās no Velna pirkt, bet šis ne var ko nepārdeva. Tādēļ Dievs nodomāja viņas ar viltu iegūt. Kamēr viņš prātoja, kā tas labāki būtu, tamēr jau saviem labākiem namdariem uzdeva deviņas lielas kūtis un brangu laidaru uzcirst. Velns viņu apmeklēja un vaicāja, kam tādas ēkas ceļot. Dievs atteica: «Kad būs kūtis, būs lopi!»

Velnam par ganu meitu bija dzilna. Viņa ganīja govis lielā pļavā; meža malā. Govis ēda labi, un tā varēja bez bēdām cauru dienu mierīgi lielās egles galotnē gulēt. Dievs Velnam par spīti gribēja šai raizes darīt Viņš iemantoja - kas zin no kurienes - odus un dundurus, kas govim neļautu mierīgi ēst. Šie nerātņi sākumā tiešām padarīja dzilnai un govim daudz raižu. Raudādama dzilna sūdzējās Velnam par sava dienesta sūrumu. Viņš visus tos sagūstīja, sabāza lielā ādas maisā un pakāra upmalā, vienā apsē. Dzilna nu varēja atkal dzīvot pa vecam. Reiz bija ļoti karsta vasaras diena. Govis ēda mierīgi pļavā un ganu meita atkal gulēja ierastā vietā. Te apses tuvumā izrāpās vēzis no upes. Redzēdams, ka neviena tuvumā nav, tas steigšus uzkāpa apsē un izpildīja, Dievs uzdevumu, pārknieba maisu. Uz reizi izsalkušie spārnaiņi devās ar joni ārā un sāka atkal briesmīgi govis mocīt. Nabadzītes, nevarēdamas nekur tverties, sabēga Dievs laidarā. Dievs to tā bija jau domājis un tādēļ nostādījis pie laidara vārtiem gan namdarus, gan krāsotājus. Pirmie pāršķēla govim nagus, pietaisīja ragus; pēdējie atkal pārkrāsoja govis gan par baltām, sarkanām, gan par raibu raibām.

Velns, pamanījis odus un dundurus atkal skraidam, tūliņ noprata, ka nekas labs nebūs noticis, tādēļ devās maisu apraudzīt. Vēzis, kā pa laikam kāpējs nekāds liels nava, Velnam pienākot, patlaban no apses novēlās un bailēs, napaspēdams ne apgriezties, tāpat atšgārnus devās upē. Nabadziņš vēl šodien tā rāpjas, laikam no Velna bīdamies. Velns, vai uguni spļaudams, gāja uz pļavu govis apraudzīt; bet nevienas tur vairs nebija. Tikai dzilna, nekā &127;auna nedomādama, vēl jo projām saldi dusēja. Velns, dusmu pārņemts, satvēra lielu nūju un spēra tai pa galvu, ka sarkans apvērtās, jo asinis sāka plūst. Snaudule iztraucēta, sāka raudādama pazudušās govis aicināt: «Tprr, tprr, tprr!»

Tā nabadzīte vēl šo baltu dienu aicina, bet nevienas tādas, kādas pazaudējusi, nav dabūjusi. Līdz šim, aiz lielām rūpēm, viņai nav atlicies laika ne asinis pakausī izmazgāt, tas sarkans vēl šodien. '

Velns drīzi nāca uz domām, ka zudušās govis būšot Dievs jaunajās kūtīs. Tādēļ viņš apvilka savus garos, melnos svārkus ar lielām pogām un aizgāja pie Dieva. Bet kad šis sāka beigās Dievu par zagli lamāt, tad Dievs grāba tam aiz apkakles un izsvieda no sava pagalma, kliegdams: «Še tev, zaglis! Še tev, zaglis!» Velnam bija jāiet mājās. Velns gan vēl kādas reizes ar Dievu par šo lietu izķildojās, bet viss bija velti, tam trūka pierādījuma. No tā laika velns esot palicis bez govim. Dievam ar govim vis tā negājis pa rokai, kā agrāk Velnam, tādēļ viņš vēlāk govis ļaudim izdāvājis.