2. P. Šmits no sava tēva-tēva Raunā.

Vecos laikos Dievs ar Vellu tikai divi paši dzīvāši pasaulē. Vellam bīšas govis, kuŗām dzilna bīsi par ganu. Visas Vella govis bīšas mellas, polētas (bez ragiem) un ar nešķeltim nagim, kā zirgim. Dievam govu nebīš un viņš gribēš no Vella pirkt, be Vells nevienas nepārdevis. Kad nu Vells nedevis ar labu, tad Dievs nodomāš dabūt ar gudrību. Viņš sācis taisīt lielu kūti ar leidaru. Velns atnācis un prasīš brīnēdamies: «Kam tev kūts vaiga? Tev jau nav govu!» Dievs atbildēš: «Kad būs kūts, tad būs arī lopi.»

Vienā karstā dienā Dievs saradīš dundurus, mūsas, odus un citādus knišļus un laidis tos Vella govim virsū. Govis gan jau sākušas bizot, bet dzilna jau laikā pamanīsi un pastāstīsi par to nelaimi Vellam. Vells nu saķēris visus knišļus, sabāzis tos ādas maisā, pakāris apsē pie upes un aizgāš projām. Dievs licis vēžam, lei pārkniebot maisu pušu un izlaižot knišļus laukā. Vēzis arī tā izdarīš un visi dunduri un .mūsas izskrēši laukā un sākuši akar kost Vella govis. Govis sākušas bizot un dzilna vairs nevarēsi viņu savaldīt. Beidzot Vella govis bizodamas saskrēšas Dievs leidarā.

Uz kūts sliekšņa Dievs salicis izkaptis, kur Vella govis pāršķēlušas nagus. Govim galvās Dievs sadzinis vadžus, no kurim izcēlušies ragi. Pašas govis Dievs izraibojis visādā spalvā: raibas, brūnas, sarkanas un baltas. Pa pēdām Vells dzinies govim pakaļ, panācis pie Dievs leidara un kliedzis: «Atdod manas govis!»: Dievs atbildēš: «Nāc paskaties un ņem, ja tās ir tavas!» Velns savu govu vair nav pazinis un aizgāš projām, galvu nodūris. No dusmām viņš sasitis dzilnai asinainu galvu, ka tā nav varēsi govu noganīt. No tā laika vēl tagad ir dzilnai sarkans pakausis, un viņa skraida pa mežim, govis saukdama.