4. H. Skujiņa no 55 g. v. K. Cīrules Smiltenē.

Agrāk Vellam vie vienam pašam bīš govis un Dievam nebiš neviena lopa. Toreiz Vella lopus ganīsi dzilna. Bet Dievs gūdrēš, kā tikt pie lopim un pēdīgi izgūdrēš ar. Viņč nu sācis taisīt leidaru un ka leidars bīš gatavs, ta dzilnai uzstellēš varēn cietu miegu; lopim akal uzstellēš dundurus un šie sākuši bizot pēc negudrim un nu sabizoši Dievs leidarā. Nu Dievs izpervēš govis dažu nedažādīgas, jo Vellam mellas govis vie bīš. Ta Dievs sašķēlis govim nagus un salicis ragus pierē, jo Vellam visas govis bīš polētas un ar nešķeltim nagim.

Ka Vellc nācis un redzēš, ka šim tik viena vie govs vairs palikusi, ta traki pārskaities uzdzilnas, ka šī apgūlusies, un ķēris šo cie aiz rīkles un gribēš nožņaugt. Bet dzilnai palaimējies izķepuroties no Vella nagim un šī citādīgi izgāsi pavisam sveika cauri, tik vīle vie ap kaklu palikusi, kur šo Vellc sakrepīš. Un tā vīle vē tagad esot dzilnai ap kaklu un šī ar vē skraidot Vella govis meklēdama un tā vie kliedzot: «Ptu! Ptu! Ptu!» Na tā laika nu Dievam bīš dau govu un Vellam akal pavisam maz. Tās polētās govis, kas vē tagad esot, tās esot vē no tām pašām Vella govim.

Piezīme. Div līdzīgas teikas ir uzrakstījusi skolotāja A. Biza Vijciemā un vienu Brunavā. Vēl tādu teiku ir uzrakstījusi A. Jēce Zaube pagastā. P. Š.