5. H. Skujiņa no 52 g. v. J. Gaiļa Aumeisteŗos.

Agrāki Vellam bīš pulka govu, tādas vie brengas un skaistas un visām Vella govim bīš apaļi nagi. Toreiz dzilna bīsi pie Vella par govu ganu. Dievsm akal toreiz nebīš necik govu. tādas vie karnas un šim akal visas govis bīš ar šķērētim nagim. Dievs reiz nodomāš, ka jādabūjot Vella govis savos nagos. Viņč nu uzlicis dzilnai cietu miegu, uzstellēš Vella govim lielu dunduru baru un Vella govis sākušas bizot un sabizoš Dievs leidarā. Nu Dievs tūlī visām Vella govim sašķēlis nagus un iztaisīš šās tādas pašas, kā savas govis. Ka nācis Vellc akal apskatīt savus lopus, ta redzēš, ka govu vais nav un dzilna gul, kā sapuvusi. Nu Vellc pārskaities, grābis dzilnu aiz gargas un prasīš, kurt' šī lopus likusi. Dzilna nezināsi ne krustīties. Vellc nu vē vairāk noskaities un gribēš vai dzilnu nomušīt, bet dzilnal palaimējies izsprukt no Vella nagim. Šī nu aizskrēsi lopus meklēt utl meklējot un kliedzot vēl šo baltu dienu tāpat, kā toreiz: «Ptu! ptu! ptu!»