7. K. Tarzieris Druvienā, Brīvzemnieka kr. LP, VII, I, 11, 3.

Vecos laikos, kad Dievs ar Velnu labi kā bija iesākuši saimniekot, tad Velnam bija padevies labu tiesu bagātākam palikt par Dievu. Tas, zināms, cēlās no tam, ka Dievs bija brīnumu devīgs, gandrīz izšķērdīgs.

Reiz Dievam iegadījās Velnu apsērst. Velns viņu pacienāja kā kungs, rādīdams savu bagātību. Par daudz lietām Dievam bija arī ko pabrīnīties. Tā, piemēram, velna strādnieki ēda baltu maizi, strēba baltu putru. Dieviņš gudroja, gudroja, no kā ga&127; putra esot balta. Beidzot izdibināja, ka Velnam ir taču lopi, kas putrai pienu dod. Mājā iedams, Dieviņš pa ceļu prātoja, prātoja ieteikdams: «Tas tīri traki! Velna darbinieki ēd daudz labāku ēdienu, nekā es.»

Bet mājā Dieviņš saraudzīja šādus tādus dubļus, sajauca no tiem daždažādas krāsas, pagatavoja no paegļiem laba pulka vadžu un tad taisījās atkal aiziet. Te nezin kā atminēsies: «Pag, kur lai vadžus nolieku? Sadzīšu tepat kūts sienmalā.» No tā laika lopu pajumtes dēvē par kūtīm. To padarījis, viņš atvēra durvis līdz galam, nolika uz sliekšņa vēl izkaptis un tad devās projām. Dievs tad sasauca milzumu odu un mušu kopā, sabēra tiem karstas smiltis pa muti iekšā un sabiedināja tos par dunduriem un spindzelēm. Tādus tad viņš palaida Velna ganībās vaļā. Dunduri un spindzeles par Dievs uzlikto sodu tagad atriebās Velna lopiem, uzbrukdami tiem kā paši nelabie, dzeldami, kozdami briesmīgi. Lopi trakumā sāka tā bizot, ka gani, dzilna ar dzeni, tālu palika pakaļ Trīs telēni tikai palika Velna daļā, visi dzeni, tālu pārējie sabizoja Dievs pļavā. Nu Dievs tos aši, aši, ietrieca savā pagalmā, savā kūtī. Lopi, pār kūts slieksmi skriedami, pāršķēla uz izkaptim nagus un tā pārvērtās pavisam citādā izskatā. Bet kad vēl iesita Dievs gaŗos vadžus tiem pierē par ragiem, tad tika no tā vien kaut cik vēl varēja tos par Velna lopiem zīmēt, ka viscaur bija melni. Tomēr ir šo klizmu Dievs novērsa: viņš notraipīja ar savu mērci vienu lopu baltā spalvā, otru sarkanā, kā traipīja nekā. Tad, pagatavojis saites, stabus, siles, padarījis visu, kā nākas, iegāja istabā. Velna gans dzenis tamēr aiz bailēm bija aizbēdzis. Tikai dzilna ar atlikušiem trim telēniem vakarā pārradās Velna pagalmā. Velns briesmīgi apskaitās un dusmās tā sadauzīja dzilnu, ka tā viscaur asinim notraipīta, aizmuka uz mežu. No tā laika dzilna ir sarkani plankumaina, itkā asinim notraipīta, vēl šodien skraida pa krūmiem, aizsmakušā balsī lopus kopā saukdama: «Tprrū, tprrū, tprrū tiļļi!» Kauču Velns visur. it visur savus lopus izmeklējās, bet nekur atrast. Viņš, zināms, ir Dievu pārmeklēja un Dievam jau arī lopu bija vai cik; bet tādā izskatā, kā Velnam tie bijuši, te ne jausmas.