Velna un Dieva govis.

8. Zin. Kom. kr. LP, Vl, 450, 113, VlI.

Pašā iesākumā Dievam nebijis nekas, Velnam piederējis viss; bet Dievs ar gudrību Velnam visu atņēmis.

Tā Dievs redzējis, ka Velnam ar mājas lopiem labi gājis. Viņš sācis gudrot tos Velnam atņemt. Bet tas nebijis tik viegli, jo Velnam vienmēr divi gani sargājuši lopus. Beidzot Dievs uzcēlis kūti, uzlicis uz sliekšņa asu izkapti un tad palaidis lielu pulku dunduru Velna lopos. Lopi sākuši bizot un, patvēruma meklēdami, iebizojuši Dievs kūtī. Bet par slieksni skriedami, tie uzminuši nagus uz izkapti un pāršķēluši uz divām daļām. Velns, bez lopiem palicis, dikti sadusmojies un aicinājis savus ganus, dzeni un dzilnu, lai atbild. Un kad tie nevarējuši nekā atbildēt tad dusmās sitis dzeņam pa pakaļu un dzilnai pa galvu, ka tūliņ asinis tecējušas. Un vēl tagad dzeņam un dzilnai tais vietās sarkanumi.

Pēc tā labā sitiena Velns vēl piekodinājis saviem ganiem, lai meklējot lopus, kamēr atrodot. Tādēļ dzilna ar dzeni vēl tagad meklē Velna lopus: dzilna skriedama vienmēr sauc: «Pru, pru, pru!» un tiklīdz uzmetusies uz koka, tad ilgi skatās, vai lopi nāk, vai nenāk. Un kad nu nejūt šos nākam, tad rīda ar suni: «pī! pī ! » Bet dzenis, nabadziņš, atkal nopūlas kokos kūtis kaldams. lai zudušie lopi tais ietu iekšā Daudzreiz pēc tam tiklab Velns, kā arī abi gani, lopus gan esot redzējuši; bet tos viņi neturot par saviem, šiem lopiem esot šķērēti (šķelti) nagi un viņu lopiem esot bijuši nešķērēti.