9. Āronu Matīss Bērzaunē un Vistiņš Zutenē. LP, V, 104, 28, I.

(Velnam bijuši lopi un dzilna salīgusi pie Velna par ganu. Dievs gribējis dabūt Velna lopus savā rokā un taisījis kūtis.) Te piepeši Velns elsdams pūzdams klāt: «Ko, tu celsi kūtis? Ko liksi tur iekšā? Tev jau nav govu?

«Ā! kas tev daļas; kad būs vajadzīgs, gan man būs!»

Otrā dienā Dievs iedzen slieksnī izkaptis, pārnes čakārnus labu dalu, saplēš liepu lūku labu pulku, sataisa no šādām zemēm, tādām zemēm raibu mērci un tad dienas karstumā palaiž dundurus, mušas, spindzeles vaļām. Tie aiziet kā trakais mākonis un sāk Velna lopus bizināt. Velnam bijušas govis viscaur melnas, ar apaļiem nagiem, bez astēm, bez ragiem. Dzilna, melnais putns. un dzenis, raibais putns, gana, gana Velna lopus - nevar vairs valdīt. Skries Velnam teikt. Bet par to laiku visi Velna lopi iebizojuši Dievs kūtīs un, pār slieksni skriedami, visi pāršķēluši uz izkaptim nagus. Dievs ātri, ātri iedzinis čakārnus govim par ragiem pierē, piesējis no lūkiem astes un aptraipījis ar mērci muguras raibas jo raibas. Nebija ilgi, te Velns klāt sapīcis, šeitan viņa lopi esot iebēguši.

«Kādi tad tavi lopi izskatījās?» - «Tādi un tādi, lai atdodot.» - «Nu, ja tādus vari atrast, ņem vesels!» Velns izložņā visas pakaktes, neesot tādi, tiem visiem esot puļķi pierē, pīckas pakaļā un ragi pārpļauti.

«Nu, ko es teicu! Diezin kādā pasaulē tavi lopi aizbizojuši.» Bet Velns nemaz vairs neklausījies: dusmīgs aizskrējis pie dzilnas un dzeņa, pagrābis sprunguļu un drāzis abiem pa galvu, bļaudams: «Kas tā par ganīšanu?» Dzenis, sarkanu galvu dabūjis, aizlaidies bez ardievām; bet dzilna, nabadzīte, neattapusi galvai ne asinis noslaucīt, lobusi lopus meklēt, brēkdama: «Tprrr: tprrr! tprrr! tprrr!» Tā viņa vēl šodien meklējot un galva, kā toreiz pārcirsta, vēl šodien sarkana, nenozīmīga.

Piezīme. (Kad Dievs uzlaidis Velna lopiem dundurus un mušas, tad lopi iebizojuši Dievs kūtī). Kūtī bez govim vēl ieskrējušas Velna kazas un avis. (Dievs kūtī nonācis), Velns esot glaudījis kazu, teikdams: «Tā taču tīri kā mana kaziņa, tikai pāršķelti ragi.» Tādēļ kazai vēl šodien vaigi melni, kur Velns glaudījis. - Pēc Lielupja Vecpiebalgā. - L. P.