11. J. Ķriķis Startos. Zin. Kom. kr. LP, VIl, I, 1164, 11, 5.

Senāk Velnam vien bijušas govis; tās pašas itin visas bijušas melnā spalvā. Melnā dzilna govis ganījusi. Dievam turpretim nebijis nevienas govs. Dievs izdomājies visādi, kā pie govim tikt; beidzot iešāvies labs padoms prātā: sācis laidarus celt. Velns atjozis pie laidara cēlāja, ieteikdamies: «Ekur, vīra prāts! Ceļ kūtis, lopa neviena!» Dievs atbildējis: «Gan jau lopi būs, kad ēku nobeigšu.» Tiklīdz ēka bijusi gatava, tad Dievs jaukā pusdienas saulītē, kad Velna govis mīkstā zālītē mierīgi ganījušās, uzsūtījis Velna ganu meitai, melnai dzilnai, saldu miegu: tā uz cinīša tupēdama, iesnaudusies. Govim atkal uzlaidis dunduru baru, govis visas sabizojušas Dievs laidarā. Nu Dieviņš, gudrinieks, ņēmis govis nokrāsot gan baltas, sarkanas, gan raibu raibās, atstādams tikai kādas vien vēl melnas. Dzilna atmodusies, meklējusi, meklējusi govis, bet nepazinusi tās vairs. No tā laika visas sarkanās, baltās, raibās govis ir Dievam; melno govu ir maz un tās pašas pieder Velnam.

Kad dzilna aizgājusi pie sava kunga izstāstīt likstu, tad Velns viņai sitis reiz pa galvu un aizdzinis lūkot govu. No šā sitiena viņai tikusi tā sarkanā sekste. Vēl tagad viņa meklējot govis, saukdama: «Tprrū, tprrū, cui!»