Velna un Dieva govis.

16. J. Ratsa Lubānā 1887. g. Balsī N r. 34. LP, Vll, I, 1165, 11, 6.

Citkārt laikos Velnam bijuši savi lopi un Dievam savi. Velnam bijuši tolaini, apaļiem nagiem, Dievam ragaini, šķeltiem nagiem. Velns savus lopus uzticējis dzilnai ganīt. Bet dzilna, Velna lopus ganīdama, kādā nebaltā dienā bijusi iesnaudusi. Kamēr dzilna gulējusi, pa to starpu Dievs sadzinis lopus savā kūtī. Dzilna pamodusies, izmeklējusi visas malu malas - nekur lopus atrast. Griezusies pie sava kunga Velna bēdas izstāstīt. Velns nu arī gājis meklēt; bet visas alksnas, purvus velti izbradājis, beidzot nācis uz domām, ka laikam Dievs lopus būšot sadzinis savā kūtī. Devies tādēļ taisni uz turieni. Bet Dievs - lai Velns savu lopu nepazītu - palicis izkapti zem kūts sliekšņa un pāršķēlis lopiem, kūtī dzenot, nagus; vēl arī vadžus iesitis pierē par ragiem. Atnāk nu Velns Dievs kūti izmeklēt -- nevienas tolaines atrast. Tad Velns noķēris dzilnu, norāvis tai no pakauša ādu un aizsūtījis nabadzīti ar visu sarkano pakausi lopu meklēt, piekodinādams, lai bez lopiem atpakaļ negriežas. Tādēļ dzilnai vēl šo baltdien esot sarkans pakausis un tā nemitēdamās meklē Velna lopu, gan saukdama, gan stuidīdama.