17. V. Bērziņš Annēniešos Vidzemē. Zin. Kom. kr. LP, VlI, I, 1165, 11, 7.

Sen, senos laikos Velnam bijis mazs pulciņš melnu govju un par- ganu bijusi dzilna. Dievs nodomājis arī sev tādus pienīgus lopus iegādāt. Norājis pie Velna, lai pārdodot. Velns nepārdevis. Par to Dievs palicis dusmīgs un apņēmies kūti celt, lai sabizinātu Velna lopus tur iekšā. Kūti ceļot pienāk Velns: «Ko tu te taisi?» - «Kūti!» -- «Kur tad tev govis?» - «Kad būs kūts, radīsies govis!» Velns neko. Tiklīdz kūts bijusi gatava, Dievs labi karstā dienā nolicis kūts paslieksnī izkapti, iegādājies dažādas krāsas, uzsūtījis Velna govim lielu baru dunduru, dzilna? saldu miegu un sabizinājis visus lopus savā kūtī. Govis, kūtī skriedamas, pārgriezušas uz izkapts nagus. Dievs visas piesējis valgos un nokrāsojis raibu raibas. Atnāk Velns ar dzilnu: tās esot viņa govis tur kūtī. Dievs atsacījis: «Ja jums tādas bijušas, tad ņemat!» Velns aplūko govis - no ģīmja gan būtu tā kā viņa lopi, bet tie neesot ne īsti melni, ne arī nešķeltiem nagiem. Velns bēdīgs aizgājis, bet dzilnu aiztriecis lopus meklēt pa kaklu, pa galvu. Vēl šo baltdien dzilna lelina lopus: «Trpr, tpr!»