20. No J. Lautenbacba krājuma.

Velns esot radījis lopus, bet visus ar nešķeltiem nagiem. Turpretim Dievs uzbūvējis kūti, attaisījis kūts durvis vaļā, salicis iekšpusē pie durvim izkaptis uz muguras, tad aizgājis ar vienu maisu spāru uz ganību un palaidis starp Velna lopiem vaļā. Licis arī karstai saulei spīdēt. Lopi, no spāriem un saules bēgdami, ieskrējuši Dievs kūtī un uz izkaptim pāršķēluši nagus. Neilgi pēc tam Velns ar atskrējis un paģērējis, lai Dievs viņa lopus izdodot: bet Dievs atbildējis, ka šā lopiem tak esot apaļi nagi un viņa (t. i. Dievs) lopiem esot šķelti un tādēļ nevarot nekā dot. To dzirdēdams, sācis Velns raudāt un raudādams aizgājis uz Dievs kūti, tos lopiņus vēl aplūkot. Kūtī pie durvim atradis vienu kazu, šai esot vilcis ar asarainiem pirkstiem pāri pār purnu un tādēļ šās kazas pēcnākamiem esot strīpaina purna.

Tanī vietā, kur Dievs esot kūtij baļķus cirtis, Velns to čakārnus esot izlauzis, lai mežs vairs neaugtu un Dievam skāde būtu. Bet Dievs esot tos pašus saņēmis un saviem lopiem par piemiņas zīmi uz pieres licis. Čakārnu esot trūcis, un tādēļ citi lopi ir ar ragiem un citiem nav, bet nagi turpretim visiem šķelti, tik zirgam ne, tādēļ ka Dievs viņu jau agrāki bija no Velna noandelējis.