22.Ķundziņa no Dārtas Zvaigznes Neretā.

Dievs un Velns dzīvojuši kaimiņos. Abiem bijušas skaistas mājas un arī lauki. Bet Dievam nebijis lopu. Tas gājis nakti Velna laidarā un atvedis visas Velna govis sev. Velnam bijušas visas toles, nešķeltiem nagiem. Dievs pielicis tām ragus, pāršķēlis ragus. No rīta Velns brīnījies - laidars tukšs! Gājis pie Dieva: «Tu manus lopus esi aizvedis!» - «Nu, skaties: vai tie tavi?» Dievs teicis un vedis Velnu savā laidarā. Velns purinājis galvu: «Nē, man bija toles ar nešķeltiem nagiem. Tās nav manas, tā viņš noteicis un gājis bēdīgs mājup.

Stāsta arī, ka Dievs Velnam lopus noblēdījis šādā kārtā. Velna gans, dzilna, ganos aizmigusi. Lopi sagājuši Dievs tīrumā. Dievs tos noķīlājis, pārvedis mājā, sadzinis kūtī un visām tolēm pielicis ragus, kā arī pāršķēlis nagus. Velna govis visas bijušas pelēkas. Dievs tām piešķīris dažādu spalvu. Vēlāk Velns nācis savus lopus meklēt, bet Dievs kūtī redzējis tikai raibaļas, lauķes. brūnaļas. Tā viņš nav varējis savas govis vairs pazīt un palicis bez lopiem. Un dzilna arī vēl šo baltdien staigā apkārt un izbijusies sauc pazudušos lopus: «Tprū, tprū!» jo arī viņa vairs savu ganāmo pulku nepazīst.