24. L. Lejasmeijere Bauskas apr. Bornsmindes pag.

Dievs un Velns dzīvojuši kaimiņos; Dievs lielajā, Velns mazajā muižā. Dievam bijis viens vienīgs zaķīts, ar ko laukus apstrādāt, bet Velnam vesels bars zirgu. Velns tomēr ar saviem daudz zirgiem nav varējis tikdaudz uzart, kā Dievs ar zaķīti. Velns nodomājis Dievs zaķi nozagt. Vienā pēcpusdienā, kad Dievs gulējis, Velns piezadzies zaķim un gribējis aiz ausim saķert, zaķis to pamanījis un iebēdzis mežā. Velns cerējis vēl noķert un devies pakaļ; bet nenoķēris vis, tikai pārskrējies vien. Pa to pašu laiku, kamēr Velns ķēris zaķi, Dievs aizgājis uz Velna muižu un atdzinis Velna zirgus savā muižā. Pāršķēlis zirgiem nagus, pielicis ragus, asti pāri pusei salīmējis vienā gabalā un arī visu citu pārvērtis, tā radīdams govis.

Drīz atskrējis Velns un prasījis, vai šeit neesot atnākuši šā zirgi, šim esot pazuduši. Dievs teicis, ka neesot; ja neticot, lai apskatoties. Velns gājis skatīties, bet nekā nav atradis. Beidzot nonākuši pie Dievs govim. Dievs prasījis, vai šie neesot viņa zirgi. Velns teicis: «Maniem zirgiem nebija šķeltu nagu, nebija ragu, arī astes - un vēl daudz kas cits šiem ir savādāks, kā maniem zirgiem.» Velns gājis meklēt citur.

Drīz pārnācis atpakaļ pie Dieva arī zaķis, un nu Dievam bijis viss, ko vien labs zemnieks var vēlēties.