27. B. Riekstiņš Cesvainē. Teikas par Dievu, 23, 30.

Agrāk Dievam bijušas govis, bet Velnam nebijis. Dievs reiz sadzinis aplokā, lai ēd govis, bet te sanākuši knišļi, dunduri, odi un daudzi kukaiņi un sākuši kost. Govis nevarējušas panest un sākušas bijot. Dievs par to sadusmojies un visus dundurus un odus sabāž maisā un pakar apsē. Dievs nu domā, nu būs miers. Velns nu atkal prāto, kā varētu dabūt Dievs govis, ka viņas sabizinātu viņa labībā, un tad viņš viņas noķīlātu, un kādu dalu paturētu sev. Tām, kuras paturētu sev, tām iedzītu ragus pierē un pāršķeltu nagus. Bet kā pie tā lai tiek? Pats nedrīkst kāpt pie kukaiņu maisa, kas karājas apsē. Tad Velns sarunā vēzi, vai šis nevarot uzrāpties, ko? Kāpēc nevarot? Nu tad lai šis uzkāpjot un pārkniebjot maisu pušu. Vēzis arī to izdara. Līdz ko maiss pušu, tad visi lopi sabizo Velna labībā. Velns nu apķīlā un sadzen savā stallī. Staļļa priekšā noliek izkaptis. Kura govs nu iet pāri, tā pāršķeļ nagus. Un pats atkal iedzen govim ragus pierē.

Dievs, redzēdams, ka visi kukaiņi nu ir vaļā, iet skatīties, kas tos palaidis, un no tālienes jau ierauga, ka vēzis jau pašlaik rāpjas zemē. Vēzis laidis pakaļu papriekšu. To Dievs redzēdams, nolādēja vēzi, kad kādreiz šo traucēšot, lai tad tikai atpakaļ vien varot skriet. Un no tās reizes vēzis vēl šo baltdien, ja kāds pabaida, skrien atpakaļ. Dievs, nolādējis vēzi, gājis pie Velna pēc govim, bet Velns nav vairāk devis, kā tikai pusi atpakaļ. Dievs govis esot ar nešķeltiem nagiem un bez ragiem, bet Velna govim tapu vietā izauguši ragi, un uz izkapts pāršķeltie nagi tāpat vēl šo baltdien pāršķelti.

Piezīme. Šeit gan Dievs un Velna lomas būs pārmainītas. P. Š.