2. K. Blau's Ērgļos; Brīvzemnieka kr. LP, VlI, I, 1167, 11, I, 11.

Reiz Velns bija salasījis visus dundurus, odus, mušas, kas viņa lopus bija mocījuši, sabāzis tos maisā un atdevis vēzim, lai nestu uz upi noslīcināt, bet lai pielūkojot, ka maiss neatraisītos, citādi nelāgi būšot. Labi! Vēzis paņēma maisu un aizgāja. Nu šis velk, velk maisu un domā: «Kas tur varētu maisā būt?» Viņš nolika maisu zemē, atraisīja galu un blīnēja, kas tur iekšā. Bet tikko mazliet maisam galu attaisīja - viens ods laukā. Vēzis izbijās un dzinās tam pakal; bet pa to laiku visi mūdži izlīda no maisa un aizlaidās. Nu vēzis projām pie Velna, stāstīdams savu klizmu. Velns saskaitās, paķēra vēzi un iemeta ūdenī, kur tas vēl tagad dzīvo.