2. Pērsietis Pērses apg. Balsī 1880. g. LP, Vll, I, 1169, 11, Il, 1.

Labs laiks bija pagājis. Dievs ar Velnu bija atkal salabuši. Velns govis bija piemirsis un citus lopus tai vietā iemantojis. Dievs pūlējās ar savām viltīgi iegūtām govim. Vasarā ganīja savus lopus zālē, bet ziemai vajadzēja siena iegādāt. Diezgan laika, diezgan darba vajadzēja, kamēr to sagādāja. Velnam gāja drusku labāk, jo tam bija izskapts, bet Dievam tikai kalts par pļaujamo ieroci. Velns rītiem labi ilgi gulēja, dienu tikai nolaiskoja, vakaros laiku atkal gāja gulēt; Dievs turpretim čakli strādāja, tomēr Velnam nevarēja līdzi tikt, jo tas paspēja to ar vienu pašu vilcienu, ko šis neskaitāmiem kalieniem. Kādu rītu - saule bija jau lielā gabalā  Dievs čakli strādādams bieži vien sviedrus noslaucīja, bet padarījis gan nekā daudz nebija. Velns atkal pa to laiku mežmalā itin mierīgs dusēja. Te Dievam iešāvās prātā Velna pļaujamo rīku uzmeklēt un ar to pamēģināt. Velns bija nometis izkapti netālu no sevis zālē. Dievs to Paņēma un sāka tāpat rīkoties, kā Velnu bija redzējis darbojamies. Prieks bija redzēt, kā izkapts zāli ņēma, mazā brīdī nopļāva tādu gabalu, ko ar kaltu nebūtu varējis par veselu mēnesi. Viņš nopļautu vēl vairāk, ja tikai izkapti nebītos pabrucināt un Velnu no miega modināt. Tomēr izskapts arī neasa ņēma zāli daudz labāk, nekā kalts. Beidzot Dievs pamanīja, ka Velns sāks žāvāties un grozīties, tādēļ nolika izkapti vecā vietā, un pats devās prom atsēsties uz ciņa. Velns, atmodies, izšlaucījās, izžāvājās, iespieda rokas sānos, sāka svilpot, apkārt skatīties. Te par lielu brīnumu, viņa ierauga, ka pa guļamo laiku Dievs vai pus pļavu gar viņa robežu nopļāvis un pats nu mierīgi sēd, jo viņš bija domājis to atrast mokāmies zāli kaļam, kā agrāk. Ko nu? Ies pie Dieva apvaicāties, ar ko tik daudz nopļāvis. «Ar šo rīku!» Dievs teica, gluži izrobotu kaltu rādīdams. «Bet kāpēc tad tev citām reizēm neveicās?» - «Tad pļāvu ar šito!» Dievs atbildēja, asāku kaltu rādīdams. Kalts Velnam ļoti patika, jo viņam sen šķita izkapti lielu, smagu esam. Viņš Dievam labi pielika un samija ar rīkiem. Dievs nu pļāva kā pa smieklu, bet laiskajam Velnam vajadzēja miegam atteikt, ja gribēja ko padarīt. Drīzumā lūkoja Velns no Dievs rīkus atmīt atkal; bet kas mīts, tam bija palikt mītam. Šī izkapts Dievam beidzot pazudusi. Pēc ilgiem gadiem ļaudis to atraduši un pēc tās taisījuši arī savas izkaptis.