3. Upciemu Milda Skaidrīte Annēniešos Vidz.

Sen senos laikos Dievam un tāpat arī Velnam, katram bijuši savi tīrumi, ganības, pļavas.

Velns bijis iegādājis sevim-izkapti, ko siena pļaut; bet Dievs kalis sienu ar kaitu. Velns rītiem pa rasu vien pļāvis un kad rasa nožuvusi, tad gājis gulēt. Dievs kalis visu dienu un nekur tālu neticis. Te Dievam ienācis labs padoms prātā: klusām, kamēr Velns gulējis, paņēmis viņa izkapti, nopļāvis vēl lielāku gabalu, nekā Velnam bijis nopļauts, un atkal atlicis izkapti vietā. Velns uzcēlies brīnīdamies, kā tikai Dievs ar kaltu tik lielu lauku nokalis. Un nu Velnam iepaticies pļaujamos rīkus mīt. Labi, Dievs paņēmis izkapti un Velns kaltu. Nu Dievam vedies ļoti labi, bet Velnam negājis nekurp. Velns sadusmojies, ka tik neganti pievīlies, un sācis ļoti ātri kalt, bet jo ātrāk kalis, jo vairāk pļavu izbakstījis un tā, re, ciņi pļavās cēlušies.