6. Rempu Anna Vīkstenē. Jkr. II. II, 2. LP, VII, I, 1170, 11, II, 2.

Vienreiz Velns atradis Dievu savām govim sienu pļaunam. Dievam vis nebijusi. izkapts, bet tikai tāds kaltiņš. Velns brīnījies, ko ar tādu varot sapļaut. Dievs teicis: «Tik daudz, cik vajaga!» Velns aizdrāzis uz savu mitekli un atnesis izkapti. Bijusi arī pašu laiku pusdiena un karsta saule spiedusi, tāpēc nolikušies abi divi ēnā dienvidu gulēt. Dievs negulējis vis, bet nogaidījis tikai, kamēr Velns sāk krākt, tad paņēmis izkapti un nopļāvis lielu gabalu pļavas. Pa tam Velns arī jau sācis staipīties. Nu Dievs paķēris mudīgi kaltiņu un sācis to asināt. Velns vaicājis: «Vai tu tikdaudz jau nopļāvi?» - «Kā redzi!» Dievs atbildējis. Nu Velns it nadzīgi uzmācies Dievam, lai mijot kaltiņu pret šā izkapti, ko Dievs smiedamies arī darījis. (Gluži tāpat Koknesē Ķeviešu Andrejs uzr., Brīvzemnieka kr.)