7. K. Tarzieris Druvienā Brīvz. kr. LP, Vll, I, 1170, ll, 11,3.

Dievs saimniece reiz, kreimu kriedama, par lopiem nopriecādamās neviļot atminējusies: «Bet kā izmitināsim ziemu savus lopus?» Apvaicājusies Dievam, tas lai nezinājis. Tad par laimi gadījies viens cilvēks, tas iestāstījis, ka Velns nogodot zāli un sažāvējot to. Dievs nu tūdaļ atjēdzies, kā Velns šo zāli lopiem vācis. Tagad arī Dievs posies sienu savākt tāpat kā Velns. Bet Velnam bijusi izkapts, Dievam tikai tāds kaltiņš. Dievs vedinājis Velnu mīties; bet Velns, pazīdams Dievu par labu gudrinieku, nemainījis vis un atteicis: «Redzēsim, redzēsim, kā tev darbi veiksies!» Tad Dievs jau tai vakarā iepriekš cēlis savus strādniekus augšā, paņēmis slepeni Velna izkaptis un pļāvis cauru nakti pa mēnesnīcu. Otrā dienā Velna strādnieki līdz aizaidam iesteiguši pusi to ar savām izkaptim, ko Dievs strādnieki lielījušies ar kaltiem pastrādājuši. Tagad Velns bija mijējs. Bet nu Velnam ar kaltiem darbs nemaz vairs nesekmējies. Briesmīgi Velns lādējies, ģunēdams Dievu, vai no pasaules ārā, bet darīt nekā nevarējis.