8. M. Ernestsone no sava tēva Nīcā.

Senāk Dievs un Vells kopā esot pļāvuši sienu. Dievs kalis ar kaltu, bet Vellam bijusi izkapts. Rīta cēlienā Dievs paguvis tikai nelielu gabaliņu nopļaut. kamēr Vells vai puspasauli nopļāvis. Dievs redz. ka Vellam pļaušana labāki veicas, un grib iegūt viņa izkapti. Viņš uzsūta Vellam dziļu miegu. Kamēr Vells guļ, Dievs paņem Vella izkapti un nopļauj otrtik. Vells uzcēlies brīnās: «Kā tu tik daudz nopļāvi?» Dievs atbild: «Ar rasu man pļaušana neiet, bet kad rasa zūd, tad iet.» Vells domā: «Kāds labums man no rīta pļaut un kājas slapināt, kad to vēlāk vēl labāki var izdarīt?» Viņš uzaicina Dievu mīties ar pļaujamiem rīkiem. Bet Dievs par to negrib no sākuma ne dzirdēt. Beidzot viņš tomēr saka: «Ja tu pieliec, tad mainīšu!» Vells jautā: «Cik gribi?» - «Veselu pūru naudas! » Dievs atbild. Pēc lielas tirgošanās viņi beidzot tomēr samij. Un tā Dievs tika pie izkapts.