9. Zaļokalnu Jānis no M. Kārkliņa Rāmuļu Jaun-Ķēšos. Zin. Kom. LP. VlI. I, 1171, 11, 11, 4.

Reiz Dievs un Velns gājuši labību pļaut. Norunājuši pļau ties. Dievs pļāvis ar sirpi, velns ar izkapti. Sapļāvuši līdz pusdienai un gājuši dienasvidu gulēt. Velns bijis nopļāvis daudz vairāk nekā Dievs, bet cik īsti katram nopļauts, to Velns, dienasvidū iedams, nemaz labi neapskatījies. Kamēr Velns gulējis, Dievs paņēmis Velna izkapti un nopļāvis daudz lielāku gabalu, nekā Velnam un tad tikai licies gulēt. Kad abi pamodušies, Velns

apskatījies: Dievs tik lielu gabalu ar sirpi vien nopļāvis! Tūliņ vedinājis rīkus mainīt. Labi! Dievs paņēmis izkapti, Velns sirpi. Nu Velns pļāvis, ko jaudājis, sviedri lāsēm kā ūdens tecējuši, bet Dievs atpūsdamies, gluži mierīgi grozījies pa pļavu un tomēr nopļāvis vairāk par Velnu. Pēdīgi Velns teicis, ka šim vairs nemaz neesot spēka, jāmetot miers pļauties.