11. B. Riekstiņš Cesvaines pag. Teikas par Dievu, 35, 45.

Senos laikos Dievs ar Velnu taisījuši pļaujamos. Dievs iztaisījis kaltu, Velns izkapti. Nu Velns saderējis ar Dievu, ka šis ar savu izkapti nopļaušot vairāk kā Dievs ar savu. Pirmo pļaušanu taisījuši mežā. Dievs paņēmis savu kaltu un sācis kalt kokus, bet Velns ar savu izkapti cita nevarējis, kā apskrambājis tikai kokiem mizu. Velns tā šoreiz derības pazaudējis, bet viņš teicis, ka Dievam esot bijusi labāka izskapts, tāpēc šis ātrāk varējis strādāt. Nu kad jau tā, tad tā. Dievs iedevis Velnam kaltu, bet pats paņēmis izkapti.

Nu gājuši šoreiz pļavā pļaut sienu. Dievs ar savu izkapti tā pļāvis, ka zāle vien pa gaisu griezusies, bet Velns ar savu kaltu tikai bakstījis pa smiltīm. Velns bijis milzīgi saskaities par savu neveiksmi.

Tuvējā krūmā sēdējusi žagata un smējusies par Velna ķibeli. Velns nez' kā pagriezies uz krūmiņa pusi, un ieraudzījis žagatu par sevi smejamies, briesmīgi pārskaities. Viņš paķēris savu kaltu un sviedis žagatai. Kalts žagatu ķēris astē un nocirtis tai pašu galiņu, tāpēc vēl tagad žagatām ir astes it kā ar nocirstu galu.