12. J. Bakšs Aknīstes pag.

Reiz Dievs ar Velnu pļāvuši sienu. Dievs ar kaltu kalis, bet Velns ar izkapti pļāvis. Grūti gan nācies Dievam katru zālīti nokalt, bet strādīgs būdams, strādā, ka ir ko redzēt.

Velnam, saprotams, ir viegli pļaut, svilpo vien. Bet daždien sliņķis paliek sliņķis - un tā nu Velns sviež izkapti pie malas un aiziet diendusā. Labi. Bet pa to laiku Dievs paņem Velna izkapti un kamēr Velns guļ, nopļauj lielu gabalu. Velns atnācis brīnās, kā Dievs tik daudz nopļāvis. Redzēdams, ka Dievam tā labi veikusies pļaušana, Velns gudro ar Dievu taisīt maiņu Dievs, saprotams, ir ar mieru - un nu samaina arī. Dievam izkapts -Velnam kalts. Velns sāk kalt. Kalis, kalis, kā uz vietas, tā uz vietas. Briesmīgi sadusmojies, laidis kaltu prom. Bet tai pašā, laikā, kā par nelaimi gadījies, pār šiem abiem, laisties žagatai. Un kalts trāpījis žagatai taisni astē. Tā šo baltdien žagatas skraida garām astēm, kuras nav nekas cilts, kā citkārtējais Velna kalts.