13. Pabērzis Liezerē Etn. II, 1892. g. LP, VIl, I, 1172, 11, II, 6.

Dievs ar Velnu taisīja pļaujamos. Dievam bija kalts, Velnam izkapts. Pļaut gāja mežā. Dievs nokala vienu koku, Velns tikai mizu apkapāja. Viņš lūdza Dievu mainīt daiktus. Pēc tam Dievs sāka pļavu pļaut. Velns arī raudzīja, bet ik kaltu cirta, ik atdūrās. Žagata sēdēja mežmalā un sāka par Velnu smieties. Velns apskaitās un svieda žagatai ar kaltu. Kalts ķēra un iedūrās žagatai par asti. No tās reizes žagatai garā, smagā aste.