14. Ziemeļu Jānis Jaun -Brenguļu Ozolniekos. Br. k r. LP, Vll, I, 1172, 11, II, 7.

Kādu dienu Dievs ar Velnu satikās purā. Viņi sāka strīdīties, kurš vairāk varot padarīt. Dievs sacīja: «Es varu vairāk!» Velns: «Es!» Tā abi tiepās. Tad Dievs sacīja: «Tas neko nelīdz, ka strīdas, vajaga arī pamēģināt.» Dievam ienāca labs padoms prātā, viņš sacīja uz Velnu: «Pārdalīsim šo pļavu uz pusēm un raudzīsim katrs līdz vakaram savu pusi nopļaut, izkaltēt, kaudzē samest!» Velnam šis padoms labi patika. Nu abi taisījās pļaut, bet nevienam nebija izkapts. Abi gāja izkaptis lūkot. Dievs aizgāja uz kalēju jaunu kalt, Velns uz kaimiņa šķūni zagt. Noiet pie kalēja, Dievs saka: lai nokaļot lielu dūci, tas būšot labs pļaujamais rīks. Nokaļ - sāks abi purā pļaut. Velnam ar izkapti gāja, kā zviukš vien, bet Dievam nekā nevedās, dūča gals dūrās zemē. Dievs redzēja, ka šim būšot jāpaliek par apakšnieku, uzsūtīja Velnam cietu miegu un Velns apgulās krūmos. Dievs paņēma. Velna izkapti, nopļāva savu pusi, izkaltēja, sameta kaudzē. Velns novakarā pamodās, un redzēdams, ko Dievs padarījis, izbijās tā, ka tūlīt stāvu iešāvās zemē. (Gluži tāpat Jumurdā A. L. P. kr.)