16. No J. Lautenbacba krājuma.

Velns izstaisījis izkapti, lai varētu visu zāli nopļaut un Dieva zirgam neko neatstāt; bet Dievs uztaisījis :kaitu un sācis ar to pļaut. Velns redzēdams, ka Dievs arī sāk pļaut, saņēmis visus spēkus un pļāvis, ko maz vien varējis. Līdz pusdienai krietni nopļāvies, un redzēdams, ka Dievam nemaz nesokas, licies krietni uz guļu un siena smarža to arī padaļai apdullinājusi, un tādēļ gulējis jo cieti. Kad bijis atmodies un redzējis, ka Dievs ar pļaušanu priekšā, tad vaicājis, kā šis varējis tik daudz nopļaut. Tad Dievs atbildējis, ka tikmēr ar kaltu nesokoties pļaut, kamēr rasa zālē; bet tikko rasa nozudusi, varot ar kaltu daudz ātrāki pļaut nekā ar izkapti, turpretim ar izkapti esot otrādi. Bet kas tad gribot pa rasu bradāt, labāki jau esot pa sausumu. Kamēr Velns gulējis, tikmēr Dievs ar Velna izkapti pļāvis un tādēļ Velnam priekša ticis. Kalta un izkapts labumus zināt dabūjis, Velns sācis ar Dievu atkal andelēties un pēdīgi izmijuši. Kad nu gājuši pļaut, Velnam ar pļaušanu nemaz neesot veicies, bet pļavu tik izbakstījis vien. No tā laika visās pļavās ir ciņi, kur Velns pļāvis, bet kur Dievs pļāvis, tur ir līdzens.