18. Liepsalu Jēkabs Grīvā. Zin. Kom. kr. LP, VII, I 1173, 11, I I, 8.

Vecos laikos cilvēki griezuši zāli ar kaltiņu; izkapts tad vēl nebijusi nevienam pašam; tikai Velnam gan bijusi branga izkapts jau no laika gala. Reiz arī Dieviņš aizgājis uz savu pļavu ar kaltiņu zāli griezt. Te pienācis Velns pie tā, vaicādams: «Ko tu še dari'» Dieviņš atbildējis: «Sienu pļauju!» Velns, redzēdams, ka Dieviņam maz vedies pļaut, uzvedinājis to pļauties. Labi! viņš mierā un nostādījis Velnu par priekšpļāvēju, piekodinādams, ka atpakaļ paskatīties neesot brīv, jāpļaujot arvienu uz priekšu. Velns arī sācis ar savu lielo izkapti sirdīgi vien griezt, vālas veldamās vēlušās. Dieviņš atkal ar savu kaltu arvienu tikai piedūris Velnam pie kājām un tikpat, kā nemaz nepļāvis. Tā sapļāvuši, kamēr pļava gandrīz jau bijusi nopļauta. Te uz reizi Velns bijis tā piekusis, ka pakritis gar zemi, sacīdams: «Es ,gan gribēju tevi šoreiz uzvarēt, bet man neizdevās. Nu es zinu, ka tāds vēl nav šinī pasaulē dzimis, kas tevi pārspētu.» Velns turpat arī tad aizmidzis, tā runādams, jo bijis par daudz nokusis. Kamēr Velns gulējis, Dieviņš paņēmis Velna izkapti un aizgājis. No tā laika izkapts tikusi visiem pļāvējiem.