19. Liepsalu Jēkabs Koknesē. Etn. IV. 1894. LP, VIl, I, 1173, 11, Il, 9.

Reiz kāds Kokneses darbinieks svētdienas vakarā iztaisījis labi asu izkapti un tad sacījis uz citiem darbiniekiem: «Es gan nu varu rītā iet kaut ar pašu velnu pļauties!» Kad rītā vīrs aizgājis uz Alanu (muižas pļavu), tad arī Velns bijis tur jau priekšā un gaidījis tikai p]auties. Darbinieks arī nemaz nebijies, bet sacījis uz Velnu: «Pļaun, Sātān, papriekšu! Ko tu te gaidi, kumš (kopš) tu esi jau atnācis.» Velns arī sācis dūšīgi griezt, ka akmeņi vien griezušies. Darbinieks vēl uzkliedzis Velnam, ka pļaujot atpakaļ nav ne katram brīv skatīties. Velns arī bijis ar to mierā. Vīrs gājis pa Velna nopļāvumu lieliem soliem tam pakal; un griezis tikai Velnam kājās. Velns, nevarēdams vairs izbēgt, gribējis izkapti brucināt, bet vīrs kliedzis: «Pļauj tikai! Man vēl diezgan asa.» Velns pļāvis, pļāvis, kamēr nevarējis vairs ciest, tad licies projām bļaudams vien pa Meža muižas ;rāvi. Vīrs nu bijis tik lielīgs, ka esot nopļāvis Velnu ar visām kājām.

Piezīme. Šī teika, kā arī sekošās, pieder arī pie pasakām, Ārne 1090. P.. Š.