20. V. Ozoliņš no Juŗa Ozoliņa Vestienā. LP, Vl, 452, 113, Xll.

Juris Ozoliņš iesācis tā: «Muns brālēns - ek tu jau pazini - Lejas Kuilīts, kas bij par tiesas priekšsēdētāju - kad nomirs, tad Vellam ar Pēteri izcēlies sīvs strīdiņš: katrs domāj, ka dvēsele viņam piederot. Aktis tikušas pārmeklētas - Pēteris turējies, ka viņam: jo esot atraitnes pabalstījis un bāriņiem taisnu tiesu devs: Vells atkal tiepies, ka viņam: jo kukuļus ņēmis, licies ar cigāriem krietni pacienīt un lab dzērāja godu esot izpelnījies. Strīda nekādi nevarējuši nobeigt un tā strīdoties gājuši pa mūsu lielo pļavu - ek, tur pie ta šķūņa, kur tas putras spainis stāvējs, ek, tu jau zini! -- tur bijši mūsējie, sienu pļāvuši; izkapt's bijšas turpat pakārtas. Te abi apņēmušies strīdu izšķirt: iet pļauties; kurš vinnēs, tam dvēsele. Paņēmuši izkapt's un ta

tik vaļā. Vells jau bijis priekšā - te Pēteris ieraudzījs akmintiņu, paķērs - norāvs gar izkaptes zobiem strings, strings! un gerrām gan! Vells gan saucis Pēteri, Pēteri, paskandini to izkapti, bet Pēteris vairs nelicies ne dzirdot. Tā tad Pēteris vinnējs.