Dieva kalts un Velna izkapts.

21. Skolniece A. Kondrāte Lenču pag.

Dievam ar Velnu bijuši rudzu lauki blakus. Kādu dienu Velns pļāvis rudzus ar sirpi. Dievs savus rudzus griezis ar kaltiņu. Velns Dievu zobojis un teicis, ka Dievs savu lauku visu mūžu nevarēšot nopļaut. Dienas vidū Velns gulējis. Dievs pa to laiku pajēmis Velna sirpi un ātri vien nopļāvis savu :lauku. Velns ļoti brīnējies par to, bet nekā nav varējis saprast, kā Dievs to izdarījis.

Kad labība bijusi nopļauta, Dievs to aizvedis uz riju kaltēt un pēc tam izkūlis. Velns prasījis, kā Dievs labību varējis izkaltēt. Dievs atteicis, ka viņš labību saberot lielās krāsnīs, un tur tā labi izžūstot. Velns arī rudzus tūliņ izkūlis ar spriguļiem un sabēris to rijas krāsnī. Pēc kādām dienām Velns vilcis rudzus laukā. Visa labība bijusi gluži melna. No tā laika dažreiz starp baltiem Dieva graudiem ieaug arī Velna melnie graudi. Šos melnos graudus visbiežāk sastop rudzos.