22. Simenovs Dolē. LP, V, 340, 146.

Reiz darbinieku pulkā gadījies pavārdzis vīriņš, nevarējis citiem līdz pabļaut. Zināms, nespēks te jau nu gan bijis; bet lielāko tiesu nelāga izkapts arī bijusi vainīga. Tomēr vagāram, kas tam gar izkaptim par daļu? Ja nevar papļaut, sadod. Un tā tas nu gāja vienu dienu, otru dienu, trešo dienu vagārs skaidri ārprātā, dusmās, vārgulīti ķircinādams, nedos vis viņam brandvīna lāsi, kā citiem strādniekiem bet uzspiedīs stopu brāgas izdzert, gan tad papļaušot. Vārgulītis gan lūdzās, gan lūdzās pie ceļiem krizdams - nelīdz: beidzot nedienā ies pie muižkunga žēloties. Tas gan atlaiž vienu pusstopu, bet otra puse jādzeŗot, vagāra sodu nevarot pavisam atmest. Neko darīt, izmoca to pusstopu brāgas. Bet nu vagārs par to, ka gājis pie muižkunga sūdzēt, uzmācas no jauna: viņa aizkavētais darbs esot iesteidzams diensvidū. Ko darīsi - jāiet. Bet diensvidū vārgulītis parunā otram pļāvējam labāku izkapti un pļauj sagriezies. Tomēr ar šo izkapti pavisam citādi vedas. Vārgulītis puspriekā iesakās: «Re, cita lieta ar šo daiktu; tagad manis dēļ ar pašu Velnu apņemos pļauties!» To teicis, Velns klāt: lai arī nākot pļauties, tad redzēšot gan!

«Kas tur ko redzēt?» vārgulītis atcērt. «Pļauj pa priekšu! Bet to tev piesaku: neglūni atpakaļ, citādi nocirtīšu kaklu, mana izkapts briesmīgi smaļi ņem.»

Velns pļauj arī ; bet vārgulītis, Velna vālā iekāpis, vicina pa Velna nopļāvumu tāpat tukšā izkapti, uzsaukdams: «Griez, circeni, ka nenocērtu tev papēžus!» Velns domā: «Vai traks! Ar to nevajadzēja vis ielaisties, kas to zināja; tam jau apgabalus vien sekas.» Un Velns bailēs ņēmās arī, ka bija ko redzēt: akmeņus, kas vālā gadījās, pāršķēla kā rāceņus, kokus, baļķu resnumā, ko izkapts kacēja, nospalēja kā burkānus, jāsaka briesmas, vairāk nekā. Beidzot, kad par daudz apkusa, sāka atmuguriski pussieku zelta iesolīt, lai vārgulītis atlaižoties. Bet vārgulītis tīšām atcērt: «Vai griezīsi, ko činksti! Kas, Velns, tas par Velnu, tik ātri piekusdams? Kā tad es, brāgu dzēris, neņaudu.» Bet Velns lūdzas un lūdzas: došot veselu sieku zelta, lai atlaižoties.

«Nu, lai tad arī notiek! Bet neskaties atpakaļ: mana izkapts vēl iegājusies, ka nenocērtu galvai kādu skrubuli.»

«Ne, ne!» Velns itin priecīgs un tūliņ atsvelp tādus mazus puišeļus. Tie atskrien sadeguši: ko gribot?

«Atnesiet sieku zelta tam stipriniekam, kas man te aiz muguras ! »

Labi! Viens paņēmiens, puišeli ar zeltu klāt. Vārgulītis saņem zeltu un atlaiž Velnu. Projām iedams, Velns itin baltu nospļauj, pukodamies: «Bija man to zināt - nebūtu ne iesācis!»

Pēc diensvidus pats kungs, zināt dabūjis vārgulīša varas darbus, nosaka vagāram: «No Dieva puses! to vārguli tu vairs neaizkaitini! Cik pastrādā, pastrādā - neteic ne vārda! Tu redzi, ja viņš dusmās saņemas, izpļaus vai mūs visus no muižas ārā.»