1. No J. Lautenbacba krājuma, 1878. g.

Kad Velns bijis kādas dienas uz zemes dzīvojis un sācis zemi art, zirgu priekš arkla jūgdams, tad Dievs, to manīt dabūjis, arī esot zemē nonācis, izlicies Velnam labs draugs un sācis ar zaķi zemi apstrādāt, bet gauži lēnām gājis uz priekšu. Turpretī braukšanā Velns ar zirgu nav ticis Dievam ne tuvu. Reiz vienu dienu karstā laikā Velns esot bijis cieti iegulies. Dievs, to manīdams, paņēmis slepeni Velna zirgu un aizaris Velnam lielu gabalu priekšā, t. i. vairāk nekā Velns. Launaga laikā Velns pamodies, atradis Dievu ēdam un jautājis, kāpēc šis tik maktīgi ēdot? Dievs atbildējis: «Esmu divi reiz tik lielu gabalu pa šo mazo laiciņu uzaris, nekā tu pa visu dienu, jo zaķis karstā laikā ļoti labi iet.» Velns, to redzēdams, uzaicinājis Dievu, lai ar viņa zirgu mijot, jo viņam esot maz barības un vajagot šur tur ātri izbraukt, un zaķis to varot labi izdarīt. Dievs bijis ar to mierā un izmijuši. Kad nu vakarā abus lopiņus laiduši ganībā, tad Dievs uz Velnu teicis: «Sapin viņam kājas un uzsauc: Kic kā redz!» Bet tikko Velns dabūjis «kic»: izteikt, jau zaķis bijis mežā aizlēcis. Un no tā laika zaķis vairs nevar skriet, bet tikai lekt. Dievs turpretī zirgu sapinis un uzsaucis «tprru», zirgs palicis ēdot un pēc Dievs dāvinājis zirgu savam vietniekam, t. i. cilvēkam.