2. P. Šmits no sava tēva-tēva Raunā.

Dievs aris zemi ar zaķi, bet Vells ar zirgu. Vellam veikusies aršana labi un viņš nevarēš vien izgulēties. Dievs strādāš dienām un naktim un tikai maz ko padarīš. Reiz naktī Dievs paņēmis Vella zirgu un noaris sev lielu tīrumu. Vells atnāk un prasa brīnēdamies: «Kā tu varēji tik daudz noart?» Dievs atbild: «Vai tu vēl nezini, ka zaķis skrien ātrāk par zirgu?» «Nu tad mīsim!» «Mīsim, ja gribi!» Kad nu izmijuši, Vells vairs nemaz nemācāš art. No dusmām viŗrš sapinis zaķam kājas un atstāš to zālē, lei ēd. Bet zaķis ar visim pinaklim ieskrēš mežā. No tā laika nu zaķam palikušas sapītas kājas.