3. K. Blau's Ērgļos, Brīvz . kr. LP, Vll, I, 1174, 17, III, l.

Reiz Velns lauku ara ar zirgu, bet Dievs iejūdza arklā zaķi un arī tai pašā laukā ara. Kad nu abi arāji diensvidū aizgāja, tad izrādījās, ka Velns bija uzaris lielum-lielo zemes gabalu, bet Dievs tikai tādu stūrīti. Paēda azaidu un abi likās gulēt. Bet tikko Velns bija aizmidzis, Dievs paņēma Velna zirgu, iejūdza savā arklā un uzara divreiz vairāk, nekā Velns bija uzaris. Diensvidus beigās Dievs nojūdza Velna zirgu un palaida ganībās. Pamožas Velns un brīnās, brīnās - nevar izbrīnīties, kā Dievs, ar zaķi ardams, tik lielu gabalu uzaris. Dievs saka: «Nāc šurp! Mainīsim zirgus.» Velns pārdomā: «Tad tomēr var gan ar Dieva zirgu, zaķi, vairāk paart, nekā ar īstu zirgu? Vēl piedevām arī tas labums, ka zaķis mazēdājs.» Un tiešām Velns ņēmās savu zirgu izmainīt ar zaķi. Bet darbs tagad Velnam nepavisam vairs neveicās. Beidzot viņš apnika, jūdza zaķi nost, sapina tam kājas un laida ganīties. Palaida ganībās, zaķis ar visām sapītam lcājām prom uz mežu. No tā laika zaķim kājas sapītas, viņš tikai lēčiņus lec. Bet Dievs savu zirgu pārveda mājā un tā ka nekāda vajadzība nebija zirgam nagus šķelt, ragus pierē dzīt, tad pameta arī viņu tādu pašu, kā no Velna bija ieauvis.

Piezīme. Gluži tāpat Koknesē Ķeviešu Andrejs uzr., Br. kr. Tikai te vēl minēts, ka no tās reizes Dievs ar Velnu nāvīgā ienaidā sagājuši. L. P.