6. Lielupis Piebalgā. LP, V, 105, piez.

Dievs esot aris ar kaltu un jūdzis zaķi priekšā. bet Velns aris ar arkli un aizjūdzis zirgu. (Kamēr Velns gulējis, tikmēr Dievs paņēmis Velna zirgu un arkli un aparis lielu gabalu. Nu Velns gribējis mainīties.) Beidzot samījuši kaltu uz arkli un zaķi uz zirgu. Velns sapinis zaķi, bet zaķis nevarējis paiet. Velns prasījis Dievam, ko lai nu iesākot. Dievs atbildējis: «Saki tā: «Turp ar to redzējumu!» tad zaķis ies.» Bet līdz ko Velns tā izsaucis, zaķis ielēcis krūmos un pazudis. Tā tas vēl šodien lecot kā sapīts.

Piezīme. Dandenis uzrakstījis šādu variantu. Dievs uzsūtījis Velnam cietu miegu, un kamēr Velns izgulējies, Dievs ar viņa zirgu uzaris visu lauku Nu Velns vedinājies tūdaļ zirgu ar zaķi mīt. (Izmijuši ar'), bet nu Velnam nebijis ko jāt: zaķis iebēdzis krūmos. Tādēļ Velns jājis ar dzeni, bet dzenis nevarējis to panest. Tad Velns dusmās pārsitis dzenim galvu. L. P.