7. A. Budze ar J. Bitaku no P. Līča Litenes Ošmalā. LP, Vll, I, 1175, 11, IIl, 2.

Velnam bija zirgi, Dievam nebija. Dievs ara ar dzeni, bet apart nekā nevarēja. Nu viņš naktī paņēma klusām Velna zirgu, apara lielāku gabalu, nekā Velns pa dienu bija varējis uzart, un pēc darba nolika zirgu turpat, kur bija paņēmis. Ausa rīts, Dievs jūdz atkal savu dzeni arklā un grozās pa uzarumu, itkā steigšus to nule pat ardams. Pienāk Velns: «Kā tu vari pa tik īsu cēlienu ar dzeni vairāk apart, nekā es ar spēkotu zirgu?» «Kā varu? . To jau tu pats redzi: dzenis tas vilcējs!» Velns tūliņ: lai mijot raibo dzeni pret zirgu! Jā, jā. Samija. Nu ara Velns ar nejēgas dzeni apnikdams, nekā nesekmējās vīram: bet Dievam ar zirgu vareni vedās. Vēlāk Dievs, cilvēkus mīlēdams, atdeva iemīto zirgu cilvēkiem.