10. J. Upītis Gatartas pag. Teikas par Dievu, 27, 33.

Velnam zirga nebijis, sagudrojis ar zaķi art. Dievs aris ar zirgu. Velns aizjūdzis zaķi arklā. Bet cik nu zaķam puišam tā spēka? Nokusis ātri, neuzaris necik sava tīruma. Velns sapinis zaķi meža malā, lai paēd un atpūšas. Palaidņi zaķi sabiedējuši, ietrenkuši mežā, un Velnam nebijis zaķa ko art, bet visi zaķa pēcnācēji nevar iet nevienu soli vēl tagad, bet vēl tāpat, kā Velns toreiz sapinis, lec ar sapītām kājām.

Kad nu zaķa vairs nebijis, Velns sagudrojis jāt ar dzeni. Tas būšot pa gaisu te vienā vietā, te otrā. Un dzenis vēl raibs putns! Šis būšot lepns kungs! Bet nu dzenis nevarējis Velna necik tālu panest. Velns saskaities, saņēmis dzeņam pie kakla, sitis uz akmens. Dzenim asinis vien pa pakalu iznākušas. No tā laika ir visiem dzeņiem ar asinim sarkanas pakaļas.