1. Alma Jēce no 95 g. v. A. Riekstiņa Zaubes pag.

Reiz dzīvoja tikai Dievs un Velns šai pasaulē. Dievs, pavasarim sākoties, iejūdza zirgu arklā un gāja tīrumus art. Uzaris tīrumus, viņš iesējis graudus. Velns, krūmos govis ganīdams, visu noskatījās un domā: «Ko gan Dievs par jokiem dara? Nākšu katru dienu še krūmos noskatīties, kas te gan iznāks.»

Dieva labība auga acim redzot. Zem karstiem saules stariem tā nogatavojās, Rudenī Dievs nāca labību pļaut. Tā pļaujot pienāk Velns un prasa, ko šis te darot. «Tā un tā, pavasari sēju un tagad pļauju labību, sagādāju ziemai sev maizīti.»

Nākošā pavasarī Velnam apnīk govis ganīt un viņš iet pie Dieva strādāt uz pusēm. Velns saka uz Dievu: «Šogad sēsim labību, es ņemšu to sējuma dalu, kas aug virszemes, un tu ņem to, kas aug zemes apakšpusē. Labi, Dievs mazliet padomā un iestāda tupeņus. Rudenī Velns novāc savu ražu, lakstus, un Dievs savu, tupeņus. Ziemā Velns ēd lakstus spļaudams, bet Dievs tupeņus svilpodams.

Nākošā pavasarī Velns saka uz Dievu: «Es šogad ņemšu sējuma apakšas un tu ņem augšas. Labi, Dievs mazliet padomā un iesēj kviešus. Rudenī noņem katrs savu ražu. Ziemā Dievs ēd plāceņus katru dienu, vēderu turēdams, bet Velns lielās dusmās grauž rugājus.

Piezīme. Sal. XI. sējuma 6. numura pasakas. P. Š.