3. Jēk. Gross Kalnciemā.

Reiz Dievs un Velns nolēmuši kopīgi apstrādāt tīrumu un arī ražā kopīgi dalīties. Labi. Pirmo gadu nolemj tā: Dievs ņems apakšas, Velns augšas. Šie nu iesēj kāļus un nu gaidīs uz ražu. Novācot ražu, Dievam iznāk paši kāli, bet Velnam laksti. Velns dusmīgs, bet vārds jātur. Šis paņem lakstus, bet aiziedams nosaka: «Lai nu šogad kā bij, tā bij, bet nākošgad es ņemšu apakšas, tu augšas.»

Labi. Nākošgad iesēj rudzus. Pienāk ražas novācamais laiks. Dievs nu paņem vārpas, bet Velns salmus. Sadusmots par tādu iznākumu, Velns aizmūk, ka smiltis vien nokūp. No tās reizes Velns neielaižas nekādos līgumos ar Dievu.

Piezīme. Tādu pašu teiku ir uzrakstījis arī skolnieks M. Kaufelts Nīcā. P. S.