4. (A 1083). D. Ozoliņš Jaun-Rozē. LP, V, 24, V

Kuodā reizā Dīvs ar Vallu bej apsājuši rudzu teirumu. Prīkš pļaušanas tī otkal sonuoca rudzus izšķirt. Dīs Vallam deva prīkšrūku. Nu Valls atguodājās ruociņu (rāceņus) un dūmāja nu ņamt tūs, kas apakš zemes, lai Dīs vuorpas ņamtu. Dīs vuorpas nūgrīzis, tūs izkuola, ar rūku dziernavam samala un izcepa. Vails, ai savus solmus sakruojs, dūmāja: «Nu itoraiz (šoreiz) gon Dīvu vinnājs!» Bet, kad solmus ēda, neimaz navarēja sakūst. Nu bej nabagam otkal uz Dīvu skaudība; tuopēc īdūmāja ar Dīvu īt spākūtīs: uzaicināja uz duršanūs. Valls nūkala sev līlu garu dūramo un dūmāja: «Es gan nu Dīvu nūduršu!» Bet Dīs nūguoja bērstiņā un tur nūgrīza staklātu bārza zoru. Valls nūlika, ko vajagūt caur sātu dūrtīs. Dīs bej ar mīru. Bet Valls īraudzīdams, ka Dīva dūramals ira divījām storām - dūmāja: «Tis loikam bous doudz lobāks.» Todēļ soceija: «Meisam!» Lobi! Izmeja. Nu Valls ;grouda staklainū sātā; bet stakle īkārās sātā, navarēja nekā Dīvam īdurt. Bet leidz ko Dīvs grouda savu sātā, to tis īdourās Valla mīsā un Valls pusdzeivs aizskrāja. Nū tuo loika Valls neikur vairs ar Dīvu kūpā nastruodāja, bet tik pats uz sovu rūku.

Piezīme. Sal. Xl. sējuma 18. numura pasaku. P. Š.