6. St. Jaudzema Biržu apr. Domopoles pag.

Reiz Dīvs ar Valnu sarunuoja sēt labību. Dīvs iztaisīja atteicīgu vītu dēļ labības īsēšonas un sēja kvīšus. Valns prasīja kū viņam sēt. Dīvs dūd padūmu, lai īsēj kyukuļus. Valns kyukuli ar divim pierstim sajēmis skrīn uz teiruma golu, klīgdams: «kyukuļs, kyukuļs», tuodēļ lai naaizmierstu sāklas vuordu. Valns, par 1eluoku ražu napadūmuodams, īsēj kyukuļus, naizstruoduotā zemē.

Kad atguoja rudins, Dīvs nūpļaun kvīšus, Valns kyukuļus. Dīvs ād kvīšu maizi, bet Valņs sevus kyukuļus. Draudzīgi pavadējuši zīmu, runoj otkon, kū sēt. Dīvs īsēj rudzus. Valns lyudzas otkon, lai dūd tam padūmu, kū sēt. Dīvs pavēlei īsēt auzas. Valns auzu divūs pierstūs sajēmis un skrīn uz teiruma golu klīgdams: «auza, auza!» Par tū laiku Dīvs īdūmoj, ka auza ir loba sākla un dūmoj kai byus viņu apturēt, lai nasēj. Skrīnūt uz teiruma golu, Valnam beja juoskrīn par tyltu. Dīvs eņģeļam pavēlej, lai zam tylta viņš palein un sabaidej Valnu tai, ka jis aizmierstu sāklas vuordu. Enģeļs izdora Dīva pavēli, palein zam tylta un ;gaida Valna. Kar Valns pīskrīn pi tylta, te namonīt engeļs saķer Valnam aiz astes, Valns puorsabeidis aizmierst sāklas vuordu. Engeļs Valnam pasoka, ka tei sākla ir usne. Valns sāklas vuordu dabuojis zynuot, skrīn uz teiruma golu klīgdams: «ūsne, ūsne!» Nūskrējis uz teiruma golu, Valns īsēj auzu vītā usnes.

Tai leidz šam laikam, kur mēs radzam labeibu, tei ir Dīva, bet kur sateikam nazuoli - kyukuli, ūsni - tei ir Valna sāta.